Rietumu Radio un veikala „Copes lietas Pie Bloma” izsludinātā makšķernieku konkursa uzvarētāja stāsts. Lasām un baudām.

Ir Jūlija pirmā dekāde, un varenais laika vecis ir parūpējies par jauniem karstuma rekordiem. Nav prāta darbs nodarboties ar fiziskām aktivitātēm dienas vidū, šajā ziņā laikam arī zvīņainās ar mums ir vienisprātis, tādēļ cerības spēkiem mēroties ar kādu dziļūdens iemītnieci var īstenot vienīgi agrajās rīta vai vēlajās vakara stundās. Diemžēl pat ievērodami visu zivju paradumu ābeci, rūdītākie zivju tīkotāji bieži vien paliek ar garu degunu. Ar bada pātagu pār plecu un pieklājīgu lomu azotē vienlaicīgi, no rīta cēliena atgriežamies, tie tagad manāmi visai reti, un, sētas runcim kārtējo reizi metot līkumu, aptaujāts par sekmēm, viens no aroda brāļiem tikai bažīgi nogroza galvu un nosaka: „Klusums, kapa klusums...” Situācija ir skaidra, taču tas makšķernieka sirdij mierīgākai palikt neļauj. Galu galā pēc gaļas ir jābrauc uz tirgu, un, nenoliegsiet, ka tas pat reizēm sanāktu maciņam izdevīgāk. Domāju, ka man piekritīs lielākā daļa (noteikti – labākā daļa) makšķernieku, ka baudījums, ko sagādā labā kompānijā pavadīta cope, mantiski ir nenovērtējams, un ja paveicas tikt pie skaista loma, gūto gandarījumu sagandēt nespēj pat uzmācīgo un asinskāro knišļu mākoņi.

Tā nu nedēļai uz beigām ejot, apzinātas tika vairāku tuvējo ūdenstilpņu izklaides iespējas un izvēle krita par labu netālu esošam, gādīgi apsaimniekotam dīķim, par kuru dzirdēti vareni nostāsti. Mērķa zivs – karpa, taču jaušams arī visai bagātīgs līņu skaits, un, kas ir pats interesantākais, pateicoties caurtecei un vairākus metrus lielajam dziļumam, visai labi tur jūtoties arī viltnieks sapals. Šajā jomā jūtamies nedaudz „zaļi” , taču bagātīgi tiek sagādāts barojamais materiāls, un vēl bagātīgāk – ēsma, proti, dažādu aromātu un garšu kukurūzu asorti, vairāku kalibru un krāsu gaļas tārpi, svaigi zaļie zirņīši ķiploku mērcītē un, protams, klasika – slieka.

Tiek noskatītas pāris, pēc iespējas dažādākas vietas vakariņu galda servēšanai un apelsīna lieluma barības bumbas tiek katapultētas gan dziļākajā vietā, kas atrodas metrus padsmit no krasta, gan arī krietnu gabalu tālāk, starp pretējā krasta tuvumā esošiem zāļu puduriem. Katrs sagatavojam pa pludiņmakšķerei, kā arī dažādības labad, papildus tiek uzmeistarotas arī vieglā tipa gruntenes. Cope var sākties. Atlaižamies līdzpaņemtajos krēslos, „iesmaržojamies” ar pretodu līdzekli un pamazām iegrimstam kādā copei neiztrūkstošā sarunā. Nedaudz bažīgus dara kņada, ko pretējā krastā saceļ peldēt tīkotāji, kas no tuvējā pagasta pieplūst bariem, kā svētceļnieki iz Aglonas, taču apzinamies, ka esam ciemiņi, tāpēc bezrūpīgi turpinam sarunas un pacietīgi gaidam saulrietu.

Līdz copei nebija ilgi jāgaida – ik pa brīdim tiek pagrabināta gruntene, patramdīts pludiņš, taču krastā spārdās vien pāris plaukstas lieluma sudrabotas sarkanacaines. Riet saule, vakars paliek rāmāks, taču peldētāju skaits nesarūk. Pēkšņi gaisā izslietais gruntenes kāts kā sviru šūpoles sasveras uz otru pusi un ielido ūdeni. Nākamajā mirklī tas kā ātrlaiva ar nešaubīgi nospraustu kursu pretējā krasta niedru biezoknī, šķērso jau visu ūdenskrātuvi. Es šajā momentā, pilnīgi apstulbis, truli vien plikšņinu savus pepiņus un vēroju visu notiekošo, taču kolēģis ar visai „skaļu” vārdu birumu mani ātri atgriež no transa. Lai galīgi kaunā nepaliktu, steigā nometu drēbes un sev vien zināmā peldēšanas stilā virzos uz sava makšķerkāta pusi, kurš jau mierīgi ir apstājies. Sasniedzis bēgli satveru to, taču secinu, ka naivi meklēt pamatu zem kājām vietā, kuras dziļums pārsniedz pat kāta garumu, tāpēc attaisu spoles lociņu un lēnām dreifēju atpakaļ uz bāzi. Cilvēkam, kas peld 20 metrus gadā, šis bija īsts izaicinājums. Lieki piebilst, ka visu šo laiku jāklausās apgarotas pamācības no krastā palikušā komandiera. Tie gudrākie jau vienmēr ir tie, kas visā noskatās no malas. Krastu sasniedzis, izkāpju ārā un steidzīgi cenšos pievilkt pasākuma vaininieku, taču aukla nekustīgi nospriegojas niedrēs un rezultāts tiek atklāts ar 1:0 man par sliktu. Vakars var turpināties ar tikko gūto emociju apspriešanu – Ko paņēma? Cik liela karpa bija? Kas jādara citādāk?

Pienāca nakts un, lai arī cik dīvaini neliktos, peldētāji pazuda kopā ar zivīm. Sagaidijām rītausmu bez nevienas copes, vien dažas raudas, ar kurām mājās kaķim atskaitīties. Lai arī pie lielajām karpām tikt neizdevās, ar pasākumu bijām pilnībā apmierināti un apsolot paši sev šeit vēl atgriezties, devāmies mājup.

03.06.2011 / 11:35