Par kādām detaļām pilsētas arhitektūrā cilvēki varēs priecāties pēc gadiem 50 un 100, ko būsim atstājuši mēs? Un es šoreiz runāju tieši par detaļām, jo tieši to ieraudzīšana raisa atklājēja prieku. Ieraudzīt to, par ko tūrisma bukletos nav uzrakstīts. Ieraudzīt kaut ko vairāk.
Otro reizi pavasaris pienāk, kad, izejot uz darbu, laukā jau ir drusku gaišs. Trešo reizi – kad saule savu darba dienu sāk drusku pirms un beidz drusku pēc mums.
Kas paliek pāri – prieks vai dziļas alkas par to, kas manai sirdij rads? Nekas. Vien soļu simti mēmi pārmin ēnas, un nemanīti garām paslīd, viens aiz otra, dienas noslēdzošais saules stars.
Vari rakstīt, ko gribi, dalīties ar kādu tikai informāciju negribi, bet atliek ielikt vienu kaķa bildi, un publika sajūsmā lauž krēslus. Iespējams, pēc dažiem gadu tūkstošiem par mūsu sabiedrību teiks to pašu, ko mēs – par senajiem ēģiptiešiem.
Svētceļojums jau no seniem laikiem simbolizē cilvēka dziļākos meklējumus un ilgas pēc atjaunotas dzīves. Tas ir īpašs gandarījuma veids, kur, panesot ceļa grūtības un uz laiku aizmirstot ikdienu, tiek dzīvota intensīva pārdomu garīgā dzīve.
Kad brīdi vēlāk sinoptiķi izziņo dzelteno brīdinājumu par gaidāmu spēcīgu vēju, liepājnieki atviegloti nopūšas – viss kārtībā. Sinoptiķi izziņo brīdinājumu, ka Liepājā viss ir kārtībā.
Latviskajā kultūrtelpā marts pazīstams un tiek saukts arī par kaķu mēnesi, tomēr šī tradīcija ir apdraudēta.
Jā, par maz. Nebūtu vakarā saņēmies izdzīt sevi no mājas, būt vispār zem 3000. Vienlaikus, vakara pastaigas vidējais ātrums sasniedza 6,7 kilometrus stundā, bet maksimālais – 8,5 kilometrus stundā. Pastaigas.
Pagalmā sniegs jau bija nokusis, un ēnas izstiepušas garākas par Porziņģi, kad beidzot atrāvos no centrālās apkures karstās krāsniņas un piecēlos, lai dotos kaut nelielā apgaitā pa pilsētu.
Ieslēdzās gluži sportisks azarts – ja reiz esmu tik daudz nostaigājis, var taču reizes četras vai piecas nosoļot no viena dzīvokļa stūra līdz otram, un atpakaļ, un dienu pabeigt uz maksimāli pozitīvas nots? Var.
